Mandalas

Mandalas apslēptā nozīme

Svētā mandala ir grezns vai grafisks Visuma shematisks attēls, pasaules visu svēto hierarhiska sakārtotība. Mandala simbolizē dievību apmešanās sfēru, tīrās zemes.

Būdamas augstākās mācības, tantras paredz Apskaidrības sasniegšanu ar piļu-mandalu un apskaidroto dievību vērošanas starpniecību. Katra mandala ir kādas tantriskās mācības grafisks attēls, kas nodod tās jēgu simbolu valodā. To var „lasīt”, studēt kā tekstu un iegaumēt turpmākai iegaumēšanai meditācijas laikā.
Mandala- sarežģītas struktūras ģeometrisks simbols, „visuma karte”. Tās zīmējums ir simetrisks: parasti tas ir aplis ar izteiksmīgu centru. Tipiska forma- ārējais aplis, tajā iezīmēts kvadrāts, kurā iezīmēts iekšējais aplis, kurš bieži ir segmentēts vai ir lotosa formā. Ārējais aplis – Visums, iekšējais aplis- attēlo dievības. Dažreiz dievību attēlus aizstāj ar simboliem, zilbēm, kuru skaņas izsaka šo dievību dimensiju.

Mandalai ir centrs un četri virzieni, kas atbilst pasaules pusēm. Mandalas kvadrāts, orientēts pēc pasaules pusēm, tam katrā pusē ir T-veida izejas- vārti uz Visumu. Kvadrāta lauks sadalīts četrās daļās. Piekto daļu veido centrs. Katrai no piecām daļām ir sava krāsa: zila atbilst centram, balta- austrumiem, dzeltena-dienvidiem, sarkana-rietumiem, zaļa- ziemeļiem. Katra krāsa arī asociējas ar vienu no dhjani-budām – saimes ( ģenēzes) galvu, saimes, kurai ir pieskaitāma attēlotā būtne.

Meditācijas procesā, praktizētājs domās atveido visu prātā, kas ir attēlots mandalā, personificējot sevi ar dievību, attēlotu tās centrā.
Ar mandalas palīdzību cilvēks koncentrē savu prātu un domās soli pa solim iziet caur daudzām telpas , laika un apziņas dimensijām pie tīrās „esamības” brīvības, kas ir paslēpta visu parādību centrā.

Mandalas var būt kā divdimensiju, attēlotas plaknē, kā arī apjomīgas. Tās zīmē uz audekla, uz smiltīm, atveido ar krāsainiem pulveriem, veido no metāla, akmens, koka. Tās var izgriezt pat no sviesta, iekrāsojot to attiecīgajās rituālu krāsās. Mandalas bieži attēlo uz tempļu grīdām, sienām un griestiem.
Visprasmīgākiem mūkiem, kuri pilnībā attīstījuši savu koka izgrebšanas mākslu,tiek uzticēta telpisku koka piļu veidošana, kuras process ilgst vairākus gadus. Klosteros pret viņiem ir īpaša attieksme, kā pret dārgām relikvijām.

Noteiktas rituālās prakses veikšanai,dažas no mandalām veido no krāsainiem pulveriem. Rituāla galā veidojumu izjauc.

Mandala Austrumos ir tik svēta, ka tiek zīmēta kopā ar akomponējošiem īpašiem rituāliem, un var tikt uzskatīta kā pielūgsmes objekts.
Rituālos un praksēs vienlaicīgi ar trīsdimensiju mandalu atveidošanu domās, izmanto plakaniskus zīmējumus, kuri pamatojoties uz tekstos rakstīto var būt vai nu mākslinieciski, vai izpildīti no sasmalcinātiem dārgakmeņiem, samaltiem un iekrāsotiem rīsiem, ziediem, kā arī daudzkrāsainām smiltīm.

Tantriskās prakses un rituāli, kas paredz smilšu mandalu veidošanu, izsenis būdami slepeni, ilgi nav bijuši sasniedzami rietumniekiem, sakarā ar Tibetas ģeogrāfiski tālo atrašanos, valodas un kultūras barjeras dēļ. Tās tika studētas pamatā lielos klosteros, kuros mūki iestājās 15 gadu ilgai apmācībai

Karls Jungs bija pirmais, kurš iepazīstināja rietumu sapņu pētniekus ar mandalas ideju. Savā autobiogrāfijā „Atmiņas, sapņi, pārdomas”, Jungs stāsta par to, kā 1916.gadā viņš uzzīmēja savu pirmo mandalu, bet pēc 2 gadiem jau katru dienu zīmējis savā blociņā jaunas mandalas. Viņš atklāja, ka katrs zīmējums attēlo viņa iekšējo dzīvi uz doto momentu, un sāka izmantot šos zīmējumus lai fiksētu savu „psihisko transformāciju”. Galu galā, Jungs nonāca pie secinājuma, ka mandalas metode ir ceļš pie mūsu centra, pie mūsu unikālas individualitātes atklāšanas.

Tiek uzskatīts, ka tantriskie mandalas veidošanas rituāli un apgaismoto būtņu ieaicināšana tajā, attīra telpu un harmonizē attiecības starp dzīvām būtnēm visās pasaulēs. Mandala mūs dziedē no slimībām, ļaunuma, bailēm un ļauniem nodomiem. Tibetieši izrāda mandalai cieņu ar paklanīšanos tās priekšā, veicot tai dāvinājumus un apstaigājot to pa apli pulksteņa rādītāja virzienā.

Smilšu mandalas veidošanas rituāls.

Pati par sevi smilšu mandalas veidošanas tehnikas apgūšana ir tikai daļa no vesela rituāla, kurā ietilpst rituālā teksta lasīšana, melodiju izpildīšana sarežģītā virstoņu dziedāšanas tehnikā.
Kā izejviela smilšu mandalai var kalpot ne tikai upes smiltis, bet arī drupināti akmeņi, tirkīzs, jašma, malahīts, pērles, koraļļi. Tā kā mandala bija dāvinājums apgaismotām būtnēm, tai bija jābūt greznai un nevainojamai. Pašlaik tibetiešu mūki visbiežāk izmanto marmoru, kuru drupina klostera pagalmā akmens piestā. Marmora drupnes izsijā un nokrāso ar akvareli vai guašu košās krāsās, lai kaut cik līdzinātos mirdzošu akmeņu efektam. Marmora drupnes šķiro pēc krāsas un pēc daļiņu izmēra.

Instrumenti
Tieša mandalas zīmējuma veidošana notiek ar metāliska konusa (čakpu) un jaka cietā raga palīdzību. Mūki ieber vajadzīgas krāsas smiltis konusā, kura vidējā daļa ir ar nelīdzenu, rievainu virsmu. Berzējot šo virsmu ar jaka ragu vai citu cietu materiālu, mūki veido vibrāciju, kā rezultātā smiltis vienmērīgā strūklā birst cauri nelielai atverei.
Smilšu izklāšanas tehnika ir tibetiešu know-how un nekur citur pasaulē nav sastopama. Bez čakpu mūki izmanto arī lāpstiņu, ar kuru izlīdzina līnijas un atdala liekus smilšu graudus. Smilšu mandalu kompozīcija un krāsu kolorīts, kā arī to veidošanas secība aprakstīta tekstos, kurus mūki mācās no galvas.
Katram klosterim ir savs stils un struktūra. Pārsvarā atšķirības ir mandalas centrā, kur atveidotas dievības. Sānu daļas, perifērija paliek neizmainītas.

Pirms uzsākt smilšu mandalas veidošanu, mūki attīra telpu, gatavo platformu, uz kuras tiks veidota mandala, gatavo arī instrumentus un pašas smiltis. Rituāli, uzsākot mandalas veidošanu, sākas ar vēršanos pēc patvēruma pie budisma Trīs Dārgumiem: Buddas, Dharmas (viņa mācības) un Sanghas (praktizējošo kopienas). Mūki meditē, radot sevī vēlmi nest labumu visām dzīvām būtnēm, kļūt labākam, gudrākam, nesot labumu un laimi katrai dzīvai būtnei Visumā.
Tad tiek slavinātas apgaismotās būtnes un skolotāji, kuri saglabājuši gadsimtu gaitā cēlās Mācības. Speciālā pamācībā-sadhanā detalizēti aprakstīta mandalas centrāla dievība, kuras veidolā mūki domās iztēlojas paši sevi. Mūki ieaicina zālē, kur tiks veidota mandala, apgaismotās dievības un dāvā viņām visdažādākās dāvanas.

Klosteros pirms mandalas veidošanas aptuveni 2 stundas ilgst telpas attīrīšanas rituāls. Līdzīgi tam, kā cilvēks pēta vai zeme derīga mitekļa uzbūvei, mūki noskaidro zāles piemērotību mandalas veidošanai.
Mandalas veidošanai nepieciešams saņemt atļauju no galerijas vai zāles saimniekiem. Pēc tam atļauja jāsaņem no gariem un dievībām. Šiem gariem arī tiek veikts dāvinājums. Mūki vietu attīra ar sinepju graudu, pelnu, mantras un meditācijas palīdzību. Tiek svētīta platforma mandalas veidošanai.

Smiltis tiek speciāli sagatavotas un saliktas tvertnēs uz galda. Daļa no smiltīm ir dabiskā krāsā, taču parasti pietiekami daudz tiek izmantotas arī nokrāsotās smiltis- dažādās krāsās un toņos. Izmanto ne tikai smiltis, bet arī akmens daļiņas, kuras iegūtas drupināšanas un malšanas procesā. Fona aizpildīšanai izmanto lielgraudainās smiltis, sīko detaļu un rakstu zīmēšanai – smalkās smiltis.
Platformas iezīmēšana notiek ar tīru baltu diegu, kuram saskaņā ar aprakstiem, jābūt jaunu meiteņu vērptam, un nopirktam netirgojoties. Diegu iegremdē baltās, smalkā maluma smiltīs, iestiepj virs mandalas virsmas un atlaiž. Uz platformas paliek balta svītra. Pārējās līnijas ievelk ar krīta, zīmuļu un lineālu palīdzību.Viss mandalas dekors tiek veidots no smiltīm bez iepriekšējas kontūru ievilkšanas.
Smiltis klāj no centra uz perifēriju. Mandalas veidošanā piedalās četri mūki, viņu darbības ir saskaņotas un vienmērīgas.Viņi iepriekš jau plāno dienas darbības, palīdz viens otram darbā.
Vienas smilšu mandalas veidošana aizņem apmēram 10 dienas. Visu šo laiku zāle, kurā strādā mūki, ir apgaismoto būtņu tīrā apmešanās vieta. Katru dienu mūki darbu iesāk ar dziedāšanu. Viņi vēršas pie mandalas centrālās dievības un dedzīgi rada savā sirdī vēlmi strādāt visas dzīvības labā. Veidojot mandalu, mūki atveido savā prātā telpisku dievības pili. Mandalu nedrīkst atstāt muzejā kā eksponātu. Tā kalpo kā pamats meditācijai.

Mandalas izjaukšana pasvītro ideju par visa dzīvā nepastāvību. Izjaukšanas rituāls ir iespēja aizdomāties par esamības iznīcīgumu. Mūki piesauc gaišās dievības, kuras atradās smilšu mandalā, atgriezties savās debesu mājās. Rituāla vadītājs iegriež mandalu ar vadžras palīdzību.

Mandala tiek iegriezta pa diagonālām līnijām ieejas vietās. Pēc tam mūki saslauka smiltis uz centru un ievieto tās lielā vāzē.
Tiek uzskatīts, ka rituālā attīrītām smiltīm piemīt attīrošs spēks. Šis spēks tiek piedāvāts visām dzīvām būtnēm. Mūku procesija ar taurēm un cimbalām virzās uz upi vai okeānu, lai dāvinātu brīnumradošās smiltis ūdens gariem un izplatītu labumu pa visu pasauli.
Mūki smiltis no vāzes izber ūdenī, paturot nedaudz viesiem, kuri piedalījušies rituālā. Šīs smiltis var glabāt mājās uz altāra vai izbērt zemē, lai būtu bagātīgas ražas. Ar smiltīm apber mirstošā pakausi, kas palīdzēs pārdzimšanai augstākās sfērās.
Dīvaini vērot, kā izjūk brīnišķīgs veidojums, kurā ieguldīts tik daudz darba. Eiropietim nākas vērot mācību par nepastāvību un nepieķeršanos

Pēc www.liveinternet.ru/users/3259969/post111182245/ materiāliem.