“Kaišu iztrūkums ir normāls ķermeņa stāvoklis.
Ķermenis, kurš ir slimības skarts, jāārstē.“
no “Čžud-Ši” traktāta.
Tibetas medicīna ir sena dziedināšanas sistēma, kas izveidojusies aptuveni m. ē. 7. gadsimtā. Tās izveidi un turpmāko attīstību ietekmējušas Tibetas kaimiņvalstu Indijas, Ķīnas un Irānas kultūras.
(Vēsturiskas ziņas)
Pamatzināšanas par Tibetas medicīnu ietilpst “Džud-ši” traktātā, kas ir pierakstīts 11.g.s. Tajā (“Džud-ši”) tiek pievērsta liela uzmanība profilaksei un ilga mūža sasniegšanai. Atsevišķas sadaļas veltītas miegam, uzturam un tā uzņemšanai, slimību cēloņiem, augļa ieņemšanai un grūtniecībai, norādījumiem par dzimumdzīvi, kā arī kopumā veselīga dzīvesveida noteikumiem.
Tiek uzskatīts, ka fizisku veselību nosaka trīs pamatenerģiju balanss organismā: rlung – “vējš”, khrid – “žults” un bad kan- “gļotas”. Jāatzīmē, ka šajā gadījumā šiem vārdiem ir nedaudz savādāka nozīme, kā mums ir pieņemts.
Līdzsvara trūkums šajās trijās pamatenerģijās tiek uzskatīts par galveno iemeslu visām slimībām. Tāpēc galvenais Tibetas medicīnas mērķis ir panākt un saglabāt līdzsvaru starp šīm trim enerģijām ar pareizu dzīvesveidu, speciālām diētām un īpašiem jogas vingrinājumiem.
Diagnostika
Tibetas medicīnā pastāv vairākas, gadsimtiem pārbaudītas, pacientu stāvokļa diagnosticēšanas metodes. Urīna analīze un diagnosticēšana pēc pulsa ir visizplatītākās un visefektīvākās.
Pieredzējis Tibetas ārsts taustot pulsu var uzstādīt pareizo diagnozi dažu minūšu laikā.
Tomēr nevajag domāt, ka diagnoze tiek uzstādīta vienīgi pēc pulsa biežuma (frekvences) un spēka. Pieņemšanas laikā ārsts uzmanīgi aplūko pacientu, saņemot milzum daudz informācijas par viņa veselības stāvokli (pat vienkārši uzmetot aci) pēc vispārējā tonusa, ādas un acu stāvokļa un citām pazīmēm. Par svarīgu aspektu tiek uzskatīts pacienta psiholoģiskais stāvoklis kopumā.
Saskaņā ar Tibetas medicīnas nostādnēm nav iespējama kāda viena orgāna saslimšana. Cilvēka organismā visi procesi ir cieši saistīti, un jebkura slimība ir disbalansa izpausme ķermenī kopumā.
Tādējādi ārstēšana vienmēr tiek pielietota visam organismam kompleksā veidā. Tā var būt ārstniecisko preparātu lietošana (tikai dabas izcelsmes, parasti – fitoterapija), sarunas par pareizu dzīvesveidu, individuālas diētas nozīmēšana pacientam, masāža, un, ja nepieciešams, jogas vingrinājumi.
Ārstēšana
Ārstēšana tiek nozīmēta saskaņā ar slimības stadijām un tipiem, bet pie vienas un tās pašas slimības dažādiem cilvēkiem ir iespējama dažādu augu un minerāļu pielietošana, kas tiek izskaidrots ar cilvēka konstitucionālām atšķirībām.
Vieglas saslimšanas tiek ārstētas bez medikamentu nozīmēšanas – ar vingrinājumu, diētas palīdzību, stingri ievērojot režīmu. Ja pacients cieš no vidēja smaguma kaites, tad tiek nozīmēti novārījumi. Gadījumā, ja slimība ir nopietnāka, tiek nozīmēti medikamenti tablešu veidā; smagu slimību ārstēšanā ietilpst piededzināšana, medikamentu lietošana, akupunktūra un psihoterapijas metožu pielietošana vemšanas izsaukšanai, kā arī karstās peldes vai peldes termālos ūdeņos, kas bagātināti ar ārstniecisko augu maisījumiem.
Tibetas medicīnā zāles veido no ārstniecības augiem, minerāļiem, izrietot no to garšas un darbības īpatnībām. Tibetiešu zāļu nozīmīgākā iezīme ir to daudzkomponentu sastāvs. Tibetiešu tabletes vidēji satur no 30 līdz 60 komponentus, kas ir stingrās proporcijās un praktiski izslēdz galvenā pamatelementa (darbīgās vielas) jēdzienu. Tiek uzskatīts, ka darbojas viss komplekss, un viena komponenta iztrūkums samazina visa medikamenta efektivitāti.